Visu šo pusgadu kopš jūnija izmēģināju un testēju LG veļasmašīnu/žāvētāju (Direct Drive 8/5kg, Washer+Dryer). Es jums ik pa laikam arī stāstīju kā man sokas.
Es zinu, ka visu plusu uzskaitīšana šeit rakstā var šķist garlaicīga, tāpēc ar to neaizraušos, bet īsi aprakstīšu galvenās lietas, kuras man patīk. Bet mīnusus, lai cik ļoti es meklētu, atrast pagaidām neizdodas.
Jeb kā uzlādēt savas baterijas, kad laiks ir ļoti ierobežots.
Nesen rakstīju, ka bieži saskaros ar sajūtu, ka visa kā ir bijis par daudz gan fiziski, gan emocionāli. Ikdiena man, kā jau mammai ar diviem maziem bērniem, ir saspringta, skrienoša un gribas ar viņiem kopā paspēt vairāk, nekā tas ir iespējams, tāpēc mēdzu sev darīt pāri pārslogojot. Lai arī agrāk rūpes par sevi man šķita kā luksusa lieta, tad šodien esmu nonākusi pie secinājuma, ka tā ir mana pamatvajadzība. Šobrīd man neliekas normāli, ka gandrīz katras nedēļas beigās sajūtu lielu nogurumu gan ķermenī, gan prātā. Tāpēc apzināti esmu sākusi sev pievērst uzmanību, lai arī tas pavisam nešķiet viegli izdarāms. Katru dienu es mācos parūpēties par sevi, ja arī tās ir tikai desmit minūtes dienā. Un viens no veidiem, ko esmu atklājusi priekš sevis pēdējā mēneša laikā, ir Pranamat paklājiņš. Tā ir vēl viena iespēja, kā parūpēties par sevi.
Šis raksts tapis iedvesmojoties no ģimenes psiholoģijas centra LĪNA konferences “Labi vecāki šodien”, kurš norisinājās 6.oktobrī un no “Debesmanna” rīkotās foto izstādes “Estepatās”, kuras mērķis ir runāt par jauno vecāku emocionālo veselību un kura tika atklāta 10.oktobrī t/c Riga Plaza.
Pagājušajā nedēļas nogalē es apmeklēju vienu sirsnīgu konferenci, kuru organizēja ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa kopā ar savu komandu. Es būtu bijusi ļoti pateicīga, ja šāda veida pasākums būtu bijis sešus gadus atpakaļ, kad mēs ar vīru tikai pieļāvām domu par bērniņa radīšanu. Es ļoti būtu gribējusi, lai kāds man izstāstītu ne tikai par dzemdībām, bet arī par dzīvi un “krāšņajām” sajūtām pēc tām.
Es priecājos, ka ne viens vien spēj atklāt, ka apmeklē individuālo psihoterapiju. Arī tepat sociālajos tīklos. Atceros, ka vēl astoņus gadus atpakaļ, kad sākās mana mīlestība pret psihoterapiju, es zināju tikai pāris cilvēkus, kuri ar to ir uz “Tu”, bet tas man tika tikai “pačukstēts”.
To cilvēki šodien jau mēdz dēvēt par normālu ikdienas sastāvdaļu, psihisko higiēnu, ja vēlas dzīvot dzīvi kvalitatīvi, atzīstot, ka vecais stereotips par to, ka terapija paredzēta tikai “trakajiem”, lēnām sagrūst. Un labi vien ir! Jo augstāka emocionālā inteliģence, jo patīkamāka dzīve- tā man gribētos teikt.
Mēs tikko esam atgriezušies no Somijas brauciena un arī pārdomas man ir radušās tieši šī ceļojuma laikā. Es zinu, ka dažreiz mēdzu rakstīt tā, it kā mana patiesība būtu vienīgā patiesība, kas noteikti tā nav. Bet man šķiet, ka manas pārdomas un secinājumi šoreiz būtu jāraksta blogā.