Tu lūdz atbalstu, godīgi atzīstoties, ka Tev vairāk nav spēka, Tevi ir pārņēmušas dusmas, izmisums. Bet viņš?! Viņš turpina dzīvot savā pasaulē, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš Tevi nedzird. Viņš neredz ne Tevi, ne Tavu izmisumu. Izskatās, ka viņam tā ir ērti. Priekš kam dot, ja var tikai ņemt- “Gan jau viņa pati tiks galā! Man pašam arī daudz ko gribās.”
“Atbalstu? Siltumu? Sapratni? Vienkārši pabūt blakus? Kāda jēga? Tu gribēji, lai palīdzu- nu lūk, palīdzēju. Tu gribēji, lai uzklausu- es pasēdēju. Nekas jau nemainījās! Ko man tagad vēl darīt? Varbūt uzdejot? Tāpat Tev nebūs labi un turpināsi mani apvainot. Nu nē! Es neesmu pašnāvnieks. Man dzīvot vēl gribās. Es labāk ieiešu savā pasaulē. Cenšos, cenšos, bet tāpat nekāda rezultāta.”