Nedēļu atpakaļ es savā Instagram kontā @livaspurava novadīju nelielu Live lekciju par sievietes reproduktīvās sistēmas problēmu psiholoģisko pusi.
Vienkāršākiem vārdiem sakot, stāstīju par sieviešu reproduktīvās sistēmas problēmām, neauglību, nespēju palikt ilgstoši stāvoklī, spontānajiem abortiem, ārpusdzemdes grūtniecību un citām problēmām, kuras skar sievieti bērniņa plānošanas un gaidīšanas laikā. Uzsverot tieši šo problēmu psiholoģisko pusi.
Man šķiet, ka bieži vien cilvēkiem, kuri ar psihoterapiju un psiholoģiju nekad nav saskārušies, vēl joprojām ir daudz greizu priekšstatu un stereotipu par to. Vēlētos tos mazliet izkliedēt. Un nē, šo rakstu nesponsorē ne Latvijas psihoterapeitu asociācija, ne Latvijas psihoterapeitu biedrība.
Piemēram, cilvēki mēdz domāt, ka psihoterapeits ir kaut kas neaizsniedzams, bez emociju cilvēks, kurš sēž savā krēslā un tikai tevi vēro, iekšēji izdarot secinājumus vai arī tieši otrādi- tikai pļāpā par tavu naudu.
Vai arī, ka tā ir vajadzīga “trakajiem”. Tāpat man ļoti pazīstams uzskats bija- jūt tikai vāji cilvēki. Jo pati tā kādreiz domāju. Bet es gribēju būt stipra.
Es pirmo reizi biju uz psihoterapijas seansu kopā ar zīdainīti. Tā mums Latvijā ir diezgan jauna prakse.
Tā kā psihoterapija ir mana profesija (topošā), mācos to piekto un pēdējo gadu, tad biju patīkami pārsteigta par šāda veida terapijas priekšrocībām. Sākumā nedaudz paskaidrošu, kas vispār ir terapija, manā skatījumā, jo saprotu, ka ir cilvēki, kuri par šo zina ļoti maz. Lai būtu vieglāk uztvert, pastāstīšu no klienta skata punkta.
Ir pagājusi jau nedēļa kopš piedzima mūsu meitiņa Karla Marija. Tik ātri tā paskrējusi, bet tajā pašā laikā liekas, ka jau mēnesi vismaz viņa ir uz manām rokām. Atskatoties uz grūtniecību un visām tām bailēm, trauksmi un fantāzijām, kas manī dzīvoja to brīdi, un bieži vien aizsedza prieku, patīkamo satraukumu un gaidas, tagad es saprotu, ka tam visam nav bijis nekādas jēgas. Tas viss manī dzīvoja- es ar to dalījos, par to runāju, sevi gatavoju ļoti grūtiem scenārijiem, bet tā bija tikai mana fantāzija.
Es nespēju noticēt, ka esmu kļuvusi par divu bērniņu mammu, un to, ka man šoreiz ir meitiņa (pirmo ļoti vēlējos dēliņu un man vienmēr likās, ka man būs divi dēli). Bet man nebija ne mazākās nojausmas kā tas varētu būt. Jo zināju tikai puiku pasauli un tā patiešām ir forša, aša, draiskulību, prieku un smieklu pilna!
(Brīdinu, būs gari un, iespējams, skarbi).
Pāris dienas atpakaļ man piezvanīja draudzene- psiholoģe un topošā psihoterapeite (ļoti gudra sieviete) un ieteica nopirkt žurnālu “Ieva”. Es viņas viedoklim uzticos un nenožēloju, ka pa ilgiem laikiem žurnālu arī iegādājos.
Viņa teica, ka tur esot labs raksts tieši par sievišķības un attiecību tēmu- kā tā tiek interpretēta un mācīta no dažādo ezotērisko pasniedzēju, lektoru puses. Šo semināru, lekciju popularitāti un bieži vien nepatieso informāciju, nesen ar viņu apspriedām. Es viņai stāstīju par savu nepatīkamo pieredzi un satraukumu, kurš manī mīt jau vairākus gadus. Par to, ka vārds “sievišķība” tiek izmantots kā vien katram “skolotājam”, “lektoram”, “guru” sagribas n-tajos semināros, kuri apkārt mūs no visām pusēm ir ieskāvuši. Tika uzjundītas manas dusmas, kuras palikušas līdz galam neizteiktas no seniem laikiem, kā arī vēlēšanās paust savu viedokli skaļi.
