Priekš manis runāt par šo jautājumu šķiet grūtāk un intīmāk nekā par seksu. Bet iekšēji jūtu, ka ir pienācis laiks to tomēr apskatīt.
Es esmu saskārusies ar daudz izbrīnā jautājošām acīm, nesapratni, pieklājīgu klusēšanu, arī noliegšanu, sakot, ka esmu kristiete. Lai gan tāda pārliecināta tikai pavisam nesen, pāris gadus. Kaut arī uz baznīcu esmu gājusi trīs četras reizes gadā kopš bērnības un tā vide man nav sveša.
Ja kādam šī lieta var šķist absurda, ierobežojoša, nemoderna, dogmatiska utt… tad pēc pieredzes varu teikt, ka šos pāris gadus atpakaļ sirdī piedzīvoto man nespēs atņemt neviens pretarguments, lai pārliecinātu neticēt.
Vai zini, par ko es šodien domāju?! Par to, ka vīriešus arī vajag lutināt. Arī par viņiem vajag rūpēties. Un es esmu par to pārliecināta. 
Ir pagājusi jau nedēļa kopš piedzima mūsu meitiņa Karla Marija. Tik ātri tā paskrējusi, bet tajā pašā laikā liekas, ka jau mēnesi vismaz viņa ir uz manām rokām. Atskatoties uz grūtniecību un visām tām bailēm, trauksmi un fantāzijām, kas manī dzīvoja to brīdi, un bieži vien aizsedza prieku, patīkamo satraukumu un gaidas, tagad es saprotu, ka tam visam nav bijis nekādas jēgas. Tas viss manī dzīvoja- es ar to dalījos, par to runāju, sevi gatavoju ļoti grūtiem scenārijiem, bet tā bija tikai mana fantāzija.