Es pirmo reizi biju uz psihoterapijas seansu kopā ar zīdainīti. Tā mums Latvijā ir diezgan jauna prakse.
Tā kā psihoterapija ir mana profesija (topošā), mācos to piekto un pēdējo gadu, tad biju patīkami pārsteigta par šāda veida terapijas priekšrocībām. Sākumā nedaudz paskaidrošu, kas vispār ir terapija, manā skatījumā, jo saprotu, ka ir cilvēki, kuri par šo zina ļoti maz. Lai būtu vieglāk uztvert, pastāstīšu no klienta skata punkta.
(Brīdinu, būs gari un, iespējams, skarbi).
Pāris dienas atpakaļ man piezvanīja draudzene- psiholoģe un topošā psihoterapeite (ļoti gudra sieviete) un ieteica nopirkt žurnālu “Ieva”. Es viņas viedoklim uzticos un nenožēloju, ka pa ilgiem laikiem žurnālu arī iegādājos.
Viņa teica, ka tur esot labs raksts tieši par sievišķības un attiecību tēmu- kā tā tiek interpretēta un mācīta no dažādo ezotērisko pasniedzēju, lektoru puses. Šo semināru, lekciju popularitāti un bieži vien nepatieso informāciju, nesen ar viņu apspriedām. Es viņai stāstīju par savu nepatīkamo pieredzi un satraukumu, kurš manī mīt jau vairākus gadus. Par to, ka vārds “sievišķība” tiek izmantots kā vien katram “skolotājam”, “lektoram”, “guru” sagribas n-tajos semināros, kuri apkārt mūs no visām pusēm ir ieskāvuši. Tika uzjundītas manas dusmas, kuras palikušas līdz galam neizteiktas no seniem laikiem, kā arī vēlēšanās paust savu viedokli skaļi.
Nesen izlasīju, ko raksta Gaļina Panca savā news feed par to, kā sievietes izvēlas savus vīriešus! Manuprāt, ļoti dzīves gudra sieviete (neļaiķa psihoanalītiķa Arkādija Panca sieva).
Un, jā, es viņai noteikti pievienojos! Viņas dienas doma man lika uzrakstīt par šo tēmu mazliet vairāk. Ko domāju un ko esmu lasījusi, pie kādām atziņām nonākusi. ? Strādājot ne tikai ar citiem, bet arī pašai ar sevi individuālo terapiju laikā.
Bieži vien sievietes mēdz uzdot jautājumu- kāpēc man vienmēr visi vīrieši gadās (pēc izvēles) “dzērāji”, “neuzticīgi”, “bērni”, “despotiski”, “neveiksminieki” utt. Un atbilde ir tikai viena:
Tev trāpās tie, kurus Tu pati izvēlies!
Šo sev atgādināt un atgādināt.
Manuprāt, tieši šādā veidā veidojas ģimenes attiecības, kuras ir apmierinošas visām pusēm, kad pāra starpā ienāk bērni.
“Mūsu sabiedrībā no iepriekšējām paaudzēm mantotais uzskats, ka bērni ir sieviešu “darīšana”, nereti attur vīriešus no iesaistīšanās bērnu audzināšanā. Arī mammām tas dod signālu, ka viņām visu, kas ir saistīts ar bērniem, ir “jāvar” un “jāzina” labāk nekā tētiem. Tajā pat laikā mammas un bērni patiešām vēlas, lai tēti iesaistītos bērna aprūpē un audzināšanā.
Nelielas pārdomas, kuras veidojās šī rīta ļoti interesantās sarunas laikā kopā ar kādu psihoterapeitu, psihoanalītiķi no Austrijas.
Partneri attiecībās komplimentē viens otra stiprās puses (tas ir tas, kas viņus piesaista no paša sākuma) un aizpilda/kompensē viens otra vājās puses neapzināti. Bet šādi kopā nav iespējams nodzīvot visu mūžu.
